03-08-2011
Puķu rūķis.
Laikam katrs ir redzējis brīnišķīgo disneja multeni „Sniegbaltīte un septiņi rūšķīši". Rūķi tur ir tādi patiesi mīļi ar amizantām cepurītēm galvā, un visu laiku kaut ko dara. Tieši tāds pats onkulītis strādā par sargu vienā no tā saucamajiem „nekustamajiem objektiem" - autostāvvietā. Gadu gaitā, apkalpojot šo objektu, vēroju šī cilvēka darbību.
Tā pati cepurīte, īpaši ziemā, tie paši apaļie vaidziņi un vislabsirdīgākais smaids. Un kas ir pats galvenais - viņš patstāvīgi kaut ko dara. Pie kam tas nav vienkārši „kaut kas". Viņš absolūti acīmredzami un mērķtiecīgi ievieš dzīvē divus (!) kredo: „Kustība - tā ir dzīve" un „Skaistums glābs pasauli". To viņš dara ar apbrīnojamu patstāvību un neatlaidību.
Te viņš tīra teritoriju, te velk uz milzīgām ragavām sniegu un samet to gar žogu varenās kupenās gandrīz divu cilvēku augumā. Bet tikko uzsildīja saulīte, sāka urķēt un irdināt kupenas, lai ātrāk izkūst.
Viņam ir savs iemesls steigties atbrīvoties no sniega, jo viņa rosīšanās turpinās visu vasaru. Mūsu sargs ir visīstākais Puķu rūķis. Nepaspēja vēl noiet sniegs, kā apkārt visai stāvvietas teritorijai it kā pašas no sevis „izauga" dobes. Šur tur no zemes parādījās peoniju asni. Un kādēļ gan lai tās neaugtu, jo Puķu rūķis katru dienu irdina zemi, mēslo, „buras" pie saviem lolojumiem. Un brīvajā vietā narcises un tulpes. Izskatās, ka tām tik ļoti patīk šajā vietā, ka tās gatavas ziedēt pat atklātā vietā. Dažas tulpes uzziedēja, pat kātiņu kā nākas neizaudzējušas.
Taču Puķu rūķis nerimstas. Vēl vakar dobe ap veco koku melnēja no svaigas zemes, bet šodien jau aug un savas tumši zilās ziedu cepurītes rāda kupli primulu ceri. Un kas vēl būs! Zinu, tikko noziedēs tulpes, viņu vieta tukša nepaliks. Pagājušajā gadā tur acis priecēja daudzkrāsaini īrisi, bet, kad tie noziedēja, parādījās oranži dzeltenas kliņģerītes.
Un dālijas! Tām ir sava patstāvīga vieta gar stāvvietas aizmugurējo žogu. Viņu laiks pienāks tuvāk augustam, kad tās izplaukst neskatāmās raibās ziedu bumbās, it kā sacenšoties lepnībā un krāsainībā ar flokšiem. Arī tie ir daudzkrāsaini un no tālienes priecē acis ar savu burvību.
Bet tiem, kas no puķēm neko nesaprot un dod priekšroku stingrai kārtībai, Puķu rūķis ir sarūpējis akmensdārzu ar akmeņiem un skujeņiem.
Ne vienu gadu vien šis gados ne tik jaunais Puķu rūķis diendienā pūlas, veidojot pasauli sev apkārt apbrīnojami skaistu. Gan sev, gan mums.
Tieši tādi cilvēki dara šo pasauli skaistu.
Jeļena Kordževa