- Pie jums apmeklētāja. Ļoti grib satikties ar jums personīgi.
Durvīs parādās jauna sieviete, kuras seja man šķiet nu ļoti pazīstama, taču nespēju atcerēties, kas viņa ir.
- Labdien! Jūs laikam mani neatceraties. Esmu Viktorija.
Jā, 16 gadu laikā, kuri ir pagājuši kopš mūsu pēdējās tikšanās reizes, precīzāk sakot, kopš pēdējā darījuma, izstīdzējusī pusaudze ir stipri mainījusies. Lūk, kādēļ es uzreiz jaunajā sievietē neatpazinu kādreizējo meiteni!
- Jūs mums noformējāt maiņas darījumu. Atceraties?
Lielas acis skatās ar neslēptu cerību. Ir acīmredzami, ka viņai ir ļoti svarīgi, lai es noteikti atcerētos to seno darījumu. Cik gan šo darījumu caur manām rokām ir izgājis šo daudzo gadu laikā…
Atceramies kopā.
Jā! Tiešām. Kaut kādā brīdī nāk atmiņas: bija, bija ģimene, kura „iekrita” deviņdesmito gadu vidū, kad pēkšņi vienā brīdī maksa par komunālajiem pakalpojumiem uzkāpa līdz debesīm, un cilvēki vienkārši nespēja noticēt tam, ka rēķins, kuru viņi saņēma no namu pārvaldes, nav kļūda un nekāds joks. Neticēja un nemaksāja… Bet parādi bez žēlastības pieauga.
Toreiz, tajos gados, daudz, ai, cik daudz ģimenes nācās burtiski „iznest uz saviem pleciem”, tiesās un garās pārrunās ar dažādiem ierēdņiem un citiem aizstāvot cilvēka tiesības uz jumtu virs galvas.
Arī šo ģimeni aizstāvēju: mammu, tēvu, tikko pilngadību sasniegušo dēlu un pusaudzi meitu. Tiesa, neizdevās saglabāt dzīvokli Rīgā, un ģimene pārbrauca uz dzīvi burvīgā trīsistabu dzīvoklī Rīgas rajonā, toties bez parādiem un ar iespējām sākt dzīvi no tīras lapas.
- Mums nav parādu! Kopš tās reizes ne reizes nav bijis!
Viktorija to paziņo ar lepnumu. Redzams, viņiem stipri nācies pārdzīvot, ja tik ilgu gadu laikā nav aizmirsies.
- Es pie jums atnācu ne jau parādu dēļ. Man vajadzīgs padoms. Un palīdzība. Un es jums uzticos. Lūk, tā!
Dzīvo un nav pat vismazāko aizdomu, ka cilvēki, kuriem esi palīdzējis pirms tik daudziem gadiem, tevi ne tikai nav aizmirsuši, bet tādā mērā uzticas, ka grūtā brīdī nāk pēc palīdzības un padoma.
Atzīšos godīgi, bija pamats lūgt padomu.
Situācija bija mainījusies.
Toreizējā pusaugu meitene tagad ir divu cilvēku ģimenes galva: viņai uz pleciem ir novecojusī mamma, un viņa ir atbildīga gan par sevi, gan par mammu. Ģimenes apstākļu dēļ ir jāmaina dzīvoklis, kurā viņi bija laimīgi dzīvojuši 16 gadus.
Tieši tādēļ man priekšā sēž Viktorija, kura, kā izrādās, tik ilgus gadus ir turējusi atmiņā to cilvēku, kuram var uzticēties, un kurš varēs palīdzēt, ja nu kas.
Lūk, tā.
Kā tur bija Antuānam de Sent-Ekziperī „Mēs esam atbildīgi par tiem, kurus esam pieradinājuši”.
Palīdzēsim arī turpmāk!
Jeļena Kordževa
