Es zinu, jā nav labi, nav pareizi, nav politkorekti nosaukumā ievadīt tabuētas ķermeņa daļas. Bet ko darīt, ja nevienu citu vārdu viscītīgākajā variantu meklējumā nevarēju atrast? Nu, dibens ar rokturi un viss! Liekuļi var riebumā sakniebt lūpas un tālāk nelasīt.

Bet ziņkārīgajiem ir iespējams uzzināt iemeslu, piemeklēt tam atbilstošu epitetu un ieteikt to nelaimīgajai autorei.
Un tā, kāds ir iemesls diskusijai?
Pagājušajā gadā pie manis uz konsultāciju atnāca pāris. Visumā sekmīgi, vēl skaisti, bet jau vairāk kā nodrošināti. Otrā laulība. Nu, kur ir otrā, tur noteikti bija arī pirmā. Bet kur laulība, tur arī bērni. Un tālu ne vienmēr saulainas attiecības ar eks-laulātajiem. Dzīve, ko tu neteiksi?
Vispār, te arī ir uzdevuma noteikumi.
Ir dots:
Vīrietim ir:
-bērni no pirmās laulības;
-alimenti bērniem no pirmās laulības;
-nekustamais īpašums Igaunijā, kas pilnībā nodots lietošanā;
-jauna, mīlama sieva;
-un kopā ar jauno sievu iegūts īpašums – nekustamais īpašums Latvijā.
Papildus noteikumi:
-dzīvesveids paredz, ka ar viņš var zaudēt veselību vai pat dzīvi. Tādā gadījumā bērni pēc likuma ir neatraidāmie mantinieki līdz ar „esošo” sievu.
-eks-sieva nevar piedot, ka bijušajam vīram ir izvedojusies laba dzīve, un viņa pieprasīs tiesības uz Latvijas īpašumu.
Jautājums:
Kā aizstāvēt mīļotās sievas intereses?
Viņi pie manis atnāca, jau sarūpējuši kaudzi visiespējamāko līgumu, tā vai citādi pārliekot tiesības uz „rūpnīcām un kuģiem”, bet precīzāk uz mājām un dzīvokļiem viens otram ar visdažādākajiem pamatojumiem. Dažkārt dīvainiem, dažkārt absurdiem. Dāvinājuma līgumi tika sastādīti, nodevas tika maksātas, bet uzdevums tā arī netika atrisināts.
Neslēpšu, arī es ieguldīju savu artavu šajā procesā.
Tiesa ne baz lepnuma atzīmēšu, ka konkrētajam nekustamajam īpašumam es uzdevumu atrisināju. Ļaunajai eks-sievai pat pie vislielākās vēlēšanās tur nav iespējams kaut ko dabūt.
Tā arī šķīrāmies.
Un pēkšņi atkal zvans:
-Jeļena, mums te...
Ahā! Rokas ir aizsniegušās līdz vēl vienam īpašumam, pie kura vajag profesionāli „paburties”.
Var, protams, iet vienkāršāko ceļu. Klients saka „gribu, lūk, šo”, un tu viņam „lūk, šo” arī nodrošini. Bet es nebūtu es, ja uzvilkusi cimdus līdz elkoņiem, nebūtu ielīdusi klientam dvēselē un neizvilktu no turienes vēlamā „lūk, šī” gala mērķi.
- Ko tieši, dārgais klient, tu ceri panākt kā sauso atlikumu? Kāds ir gala mērķis?
Ja zini, kurp vēlies nonākt, ir kaut kā vieglāk izvēlēties maršrutu. Visādā gadījumā man tā ir. Un pie reizes var paredzēt ainavas negludumus papildus nodokļu, nodevu vai citu interesantu lietu veidā un laicīgi tos pabīdīt malā.
Manuprāt, gala mērķis izskatījās visnotaļ cienīgi. Nodrošināt paaugušos bērnu ar nekustamo īpašumu un tai pat laikā neuzkāpt uz grābekļa, kurš acīmredzami līda laukā un taisni auroja:
- Esmu grābeklis! Es jūs vaktēju!
Tomēr profesionāli uzasnātais prāts atrada adekvātu risinājumu.
- Cik lieliski, - nopriecājās kliente. – vai jūs varat darījuma pirmo daļu mums izpildīt?
- Protams, ka varu. Bet kādēļ ne visu darījumu? Novedīsim lietu līdz galam.
- Nē, par otro daļu es visu zinu, mēs tā jau darījām, paši tiksim galā, - kliente saka ar entuziasmu. – Man, lūdzu tikai „lūk, šo”.
Un es daru „lūk šo”. Un daru labi.
Pie kam brīnišķīgi saprotu, ka tupmāk viņi noteikti pieļaus kļūdu. Un pēc kāda pusgadiņa atnesīs man kārtējo patstāvīgi izgatavotu „dibenu ar rokturi”.
Gaidu...