Nu lūk, šodien dokumenti dosies uz tiesu. Visas mēģinājumi mierīgi atrisināt domstarpības nav vainagojušās ar panākumiem.

Tas nozīmē, ka abām pusēm pieaug zaudējumi. Zaudējumi naudas, laika, bet dažiem pat reputācijas ziņā.

Spriežiet paši, lieta bija tāda.

Māte nomira.

Veciņa, kas darīt, tāda ir dzīve.

Pēc mātes palika dzīvoklis. Mantinieki – atraitnis un meita saņēma savas daļas: vīrietis – ¾ dzīvokļa daļu, bet meita – tikai ¼.

– Kāpēc? – jautāsiet jūs? – Kāpēc ne vienādām daļām?

Tam ir divas lietas. Viena – likumīga, jo dzīvoklis kādreiz tika iegādāts laulībā, un tas nozīmē, ka pēc likuma laulātais jau ir tiesīgs uz pusi kopīgi iegādātā īpašuma. Tātad, kā mantojums uzstājās tikai puse dzīvokļa, ko arī sadalīja uz pusēm starp diviem mantiniekiem.

Bet kas te ar emocijām?

O, ļoti pat ar emocijām!

Emocijas – tā ir mūsu dzīve, mēs tās jūtam un tām pakļaujamies.

Tātad, jautājums ir tāds: ko jutās 82 gadus vecais tētis, nepiekāpjoties meitai nevienu kvadrātmetru no dzīvokļa virsmas virs tā, kas viņai pienākas saskaņā ar likumu? Kā jūs domājat?

Protams, bija iemesli.

Bet ar to lieta nebeidzās. 82 gadi ir 82 gadi, ar visām no tā izrietošajām sekām... Acīmredzot vientuļam vecam cilvēkam bija nepieciešama palīdzība. Nav iespējams izdzīvot vienam uz vienas pensijas, ja papildus ēdienam ir jāmaksā par trīs istabu dzīvokli un jāpērk zāles. Un spēka pats tikt galā ar saimniecību arī vairs nebija.

Pie kā vērsties? Logiskākais būtu vērsties pie vienīgās meitas, vai ne? Un, ja pēc cilvēka saprāta, tad pat nevajag vērsties, pašsaprotams, ka bērni palīdz vecākiem.

Bet ne mūsu gadījumā.

Ne šī meita.
Darbi gāja tik bēdīgi, ka atraitnis bija spiests vērsties pēc palīdzības pie cita, viņam tuva cilvēka – pie mirušās sievas māsas. Viņa bija ievērojami jaunāka, spēcīgāka, un abas māsas visu mūžu bija palīdzējušas viena otrai, tāpēc, visticamāk, nepateiks nē.

Protams, nepateica. Komunālie parādi tika nomaksāti. Un vēl – dzīvoklis izmazgāts, veļa izmazgāts, ēdiens pagatavots, zāles nopirktas. Un tā – no nedēļas uz nedēļu, no mēneša uz mēnesi. Un arī vienmēr, kā ne viens, dzīva dvēsele atnāk, pat paspļāpāt.

Bet, ja nav spēka, tas nenozīmē, ka nav prāta!

Tāpēc vecais vīrs pieņem lēmumu: "Nodot savu īpašuma daļu tai, kas palīdz." Pats (!) dodas pie notāra, pats noskaidro, kā to izdarīt, un pats paraksta uzturēšanas līgumu.

Tiem, kas nezina: uzturēšanas līgums saskaņā ar Civillikuma jēdzienu tiek pielīdzināts pirkuma līgumam tādā nozīmē, ka abos gadījumos ir iesaistīti nauda. Tikai pirkuma līgumā ir konkrēta summa – nekustamā īpašuma cena. Savukārt uzturēšanas līgumā – cik iznāks, jo materiāli palīdzēt būs jādara līdz tā brīdim, kad būs jāuztur tas, ko uztur.

Tātad, mantotāji uz šo īpašumu nevar pretendēt. Tādi lieti…

Bet, galu galā, vecums ir vecums, un tētis nomira.

Atlika – divas kopīpašnieces.

Gan jau, ka tas nav patīkami, bet fakts ir fakts, un ar īpašumu kaut kas jādara.

Vienkāršākais – pārdot un sadalīt naudu proporcionāli daļām.

Tieši ar to pie manis vērsās lielākās daļas īpašniece.

Un mēs sākām strādāt: zvani, vēstules – nedarbojas. Sertificēta vērtētāja vērtēšana, atkal zvani un vēstules – nedarbojas.

Meita klejo pa policijām, mēģina ierosināt krimināllietu. Pret ko? Pret mirušu tēvu? Protams, neizdevās.

Bet laiks rit. Un komunālie maksājumi uzkrājas. Un nekustamā īpašuma tirgus arī nav dzelzs, trīs istabu dzīvokļu cenas krīt apkures sezonā. Tas, ko martā varēja pārdot dārgāk, oktobrī dosies lētāk. Nauda vienkārši plūst caur pirkstiem… Un laiks arī…

Pēdējais vēstule – pirmstiesas brīdinājums palika neatbildēts.

Nu, ko tad, saimnieks, kā saka, – kungs.

Dokumenti aizgāja uz tiesu.

Būs tiesas lēmums, būs tiesu izpildītājs, izsole, maksas par nodevu, advokāta pakalpojumiem, tā paša izpildītāja pakalpojumiem… Uzminiet, no kā iekasēs? Pareizi, no tā puses, kas neizgāja uz sarunu un spiež, kā spītīgs ēzelis, ar visiem četriem nagiem.

Un kas gan paliks no tā paša ¼ doles?

Es nezinu, bēdīgs atlikums.

Un vēl – līdz mūža beigām atmiņas…

Vai tas bija tā vērts?