Kad kaut kas notiek vienu reizi, tā ir nejaušība. Kad atkārtojas – tā ir tendence. Bet, ja notiek periodiski, tad ir laiks spert soļus.
Tikai vakar vakarā pie manis vērsās divi klienti. Drīzāk viņi nav pilnvērtīgi klienti – Ta sir klientu atliekas. Un tas, kas atlicis, vēlēja brīnumu. Vēlēja laimīgas atbrīvošanās no “pēkšņas”, “piepešas” un “nav zinamas no kurienes” nepieciešamības maksāt (!) ienākuma nodokļi no nekustamā īpašuma pārdošanas.
Jo viss jau ir noticis: nekustamais īpašums ir pārdots, nauda, par laimi, ir saņemta. Un izrādās, ka pēc tiem ir izveidojusies rinda. Kāds gan būtu varējis to iedomāties?
Kāds varēja, tāds iedomājas iepriekš. Bet tāds, kam alkatība aizsedz acis, noteikti to nevarēja iedomāties.
Protams, varēja, bet... kā vienmēr, nolēma ietaupīt. Bet tas, ka skops maksā divreiz, bet dažos, īpaši progresīvos gadījumos, un trīsreiz, to mums “skolā nemācīja”.
Skaidrs, ka, ja iebāztu caurumu zobā ar košļājamo gumiju, nevis iet pie zobārsta, agri vai vēlu būs jāiet pie zobārsta. Un pie plombas vērtībai vēl pievienosies kronīšu un visu iespējamo “tiltu būvju” vērtība. Pēc tam. Bet pagaidām – caurums un košļājamā gumija.
Ja santehnisku problēmu uzdot “tēvocim Jānim” cerot iztikt ar “universālo šķidro valūtu”, tad “nelaime” var iztecēt, burtiski uz apakšējo kaimiņu galvas un “izmazgāt” no maka remonta un rēķinu samaksai par ūdeni izdevumus. Un tas var notikt jebkurā brīdī.
Jo par alkatību ir jāmaksā.
Un, ja mēs pieņemam lēmumu iet pa nepazīstamiem džungļiem, tad būtu labi parūpēties par drošību. Pirms jūs atradīsiet lauva, lācis vai cits nepazīstams vietējas faunas pārstāvis. Un, ja runājam par drošību, tad būtu labi zināt atšķirību starp parasto sargu un miesassargu. Pirmais tikai šaus pa gaisu, lai pievērstu uzmanību. Bet otrais – aizstāvēs un aizvedīs uz drošu vietu.
Un bijuša sētniece Marijas tante, protams, arī var sevi saukt par mākleri un vērt durvis potenciālajiem pircējiem. Tas nav grūti. Un, protams, viņa var ar gudru seju apgalvot, ka “viņas” notārs taisa vislabākos līgumus pasaulē. Bet tas nav “viņas” notārs, tas ir valsts notārs. Un Marijas tante ir tikai sētniece. Viņai nav nevis apvidus kartes, nevis kompasa, nevis prasmes “lasīt pēdas”, tas ir, dokumenti. Nav un nevar būt viss, kas ir patiesam profesionālam māklerim – zināšanas, pieredze un profesionāls lepnums. Jā, tas pats lepnums, kad veiksmīgs darījums nozīme ne tikai izpeļņu, ne tikai pateicību, bet arī tas, kas tiek pievienots krājumiem kā vēl viens rīks nākamā klienta drošībai.
Bet, protams, ka sētniece ir lētāka… Un vēl tas izslavēts “gan jau kaut kā”… Gan jau kaut kā uz mani neuzbruks...
Uzbruks-uzbruks! Jūs pārdodat dzīvokli – visdārgāko lietu, kas jums pieder. Tā ir liela! To var redzēt! Jūs reģistrējat darījumu valsts instancēs, bet ierēdņi godprātīgi kalpo savam darba devējam un, protams, nepalaidīs garām iespēju atnest viņam kārtējo “upuri”. Jo valsts ir Boss, un ierēdņi ir tas kalpi. Un kas jūs esat šajā barības ķēdē? Uzminējāt?
Un jūs tiks panākts, nogāzts un no jums tiks nograuzta vislabākā daļa. Viss ir godīgi, jo jūs esat sašmucējušies...
Bet sargs ar berdanku labākajā gadījumā izdarīs tukšgaitas šāvienu un noplātīs rokas: “Ko es varēju izdarīt?”
Un patiešam, viņš neko nevarēja...
Bet jūs nevarat “pēc tam” ierasties pie miesassarga un pieprasīt, lai viņš “piesūta klāt” to, kas jau ir nograuzts un sadalīts. Nav iespējams. Šādi brīnumi notika reiz, pirms diviem tūkstošiem gadu un kopš tā laika neatkārtojās.
Var tikai nodrošināt drošību “pirms tam”: pārbaudīt dokumentus, sagatavoties, izmantot “apvidus reljefu”, proti, likumdošanu un “ielikt drošu taku šajos džungļos”. Un tas ir profesionāļa darbs.
Mūsu darbs ir pasargāt jūs.
Tad netērējiet naudu un laiku ar “Marijas tantēm”, kuras rezultātā atstās jūs bez naudām. Sazinieties ar profesionāļiem.
Jeļena Kordževa
