„Profesijas kuriozi" numurs 38
Pašlaik Rīgas centrā ir brīnišķīga tirdzniecības galerija. Tur ir viss, gan strūklaka, gan veikali, gan kafejnīcas un restorāni, pat slidotava pašā augšējā, septītajā stāvā. Šī galerija aizņem gandrīz veselu stāvu.
Man šī vieta ir ļoti labi zināma. Kāpēc?

Ļoti vienkārši – savā laikā mēs no pasūtītājiem – pašreizējiem galerijas īpašniekiem- saņēmām pasūtījumu: palīdzēt viņiem ar viņu „zvaigžņotā" projekta realizēšanu, un šī palīdzība nebija no mazajām. Iecere bija liela, vietas bija vajadzīgs daudz, nevis kaut kādas, bet „ekskluzīvas" vietas.
Viņi bija izvēlējušies to pašu „super vietu".
Tikai tā vieta jau bija aizņemta, turklāt jau sen – tur stāvēja mājiņas un būdiņas, kas kalpoja lielam skaitam visdažādāko ļaužu par mājvietu... Tā sanāca, ka mums tieši mums bija visa šī tauta jāpārvieto no viņu avārijas stāvoklī, un ne tik ļoti avārijas stāvoklī esošajiem komunālajiem mitekļiem uz citiem, mūsdienīgiem dzīvokļiem. Un atbrīvot vietu daudz mūsdienīgākam projektam – galerijai.
Sava veida „dabīgā atlase".
Tur dzīvoja daudz tautas.
Dažādu dzīvesstāstu tur nebija mazums.
Bet atmiņā iekrita kāds vecītis.
Nē, pat ne vecītis, bet Vecis. Tā, ar cieņu – „Vecis!".
Šis Vecis bija ļoti kolorīts – gara auguma, kupli mati, sirma, sudrabaina bārda un caururbjoši zilas acis.
Viņa dzīves saturs bija ... šahs.
Viņš nebija vienkāršs amatieris.
Savā laikā acīmredzot šaha „rangu tabelē" bija augstu pacēlies. Ir spēlējis ar Mihailu Tālu, braukājis pa visu Savienību. Daudz ko ir redzējis. Bet uz vecumu nevienam vairs nav vajadzīgs. Gan sieva, gan bērni atteicās dzīvot kopā ar viņu. Tas ir, viņiem pavisam nekas nav pretī pārbraukt uz jauno dzīvokli, bet ... tikai bez Veča. Tā teikt, viņam bez šaha neviens nav vajadzīgs.
Vecis arī nepretojās.
Izskatījās, ka viņam ir vienalga, kur dzīvot.
Ka tik atļauj viņam paņemt līdzi plauktiņu ar šaha grāmatām un šaha dēli ar figūrām.
Nu, ko darīt...
Tā kā vienalga vajadzēja pārcelt uz citu dzīvesvietu, nācās Vecim izgudrot atsevišķu mitekli. Mums bija daži dežūrdzīvoklīši – pundurīši ar kopējo platību 12 metri, vienā no tiem izmitinājām Veci.
Plaukts ar grāmatām viņam līdzi.
Mēs ar Veci sarunājām, dzīvo viņš šajā dzīvoklītī, pats par dzīvokli maksā un mums nes kvītis, lai būtu kārtība. Tā mēs ar viņu regulāri tikāmies.
Un ne tikai šajā sakarā.
Brīnišķīgajā Rīgā ir daudz parku.
Bet vienu parku – Vērmanes dārzu – no seniem laikiem ir izvēlējušies mūsu šahisti. Tur šaha batālijas izvēršas katru dienu, gan ziemā, gan vasarā. Laikam spēle tik ļoti aizrauj, ka pat laiks netraucē. Tieši tur es, garām skrienot, Veci redzēju. Jebkurā laikā viņa matu cekuls no tālienes bija vērojams.
Tā pagāja vairāki gadi.
Pazuda Vecis, no namu pārvaldes man zvana, tā teikt, aizkavēti maksājumi, bet ne Veci, ne kvīšu kā nav, tā nav. Arī parkā viņu neredz.
Nu ko? Ja reiz vecis neiet pie „Muhameda", tad „Muhameds" pie Veča noteikti aizies...
Vai ir jāsaka, ka Muhameda lomā šoreiz biju es?
Atbraucu, skatos, Vecim neiet labi.
Problēmas ar veselību, kājas atsakās staigāt. Tā jau būtu nekas, tikai kājas... Un ir saprotams, ka tās nav iesnas, pašas par sevi nepāries. Viens pats ar dzīvi vairs netiek galā, un ar to kaut kas ir jādara. Ne bijusī sieva, ne dēli par viņu negrib ne dzirdēt. Kas atliek? Apsēdāmies mēs ar Veci un parunājām no sirds. Nolēmām - pansionāts. Tur būs gan aprūpe, gan kompānija.
Vecis piekrita ar vienu noteikumu: lai atļauj viņam paņemt līdzi uz pansionātu plauktiņu ar šaha grāmatām un dēli ar figūrām.
Nu, tas nebija grūti.
Galvenais ārsts, tikko padzirdējis par šahu, pats piedāvāja, lai Vecis paņem līdzi visu „savu bagātību". Pat vietu „šaha stūrītim" iedalīja.
Pārvedām mēs Veci ar visu viņa mantību. Viņu tur uzņēma brīnišķīgi: uzreiz iedalīja ratiņkrēslu un aizsūtīja jauno dzīvesvietu iepazīt un higiēnu sakārtot, jo pašam jau bija diezgan sarežģīti...
Pēc kāda laiciņa nolēmu es Veci apciemot.
Mēs kā nekā vairākus gadus ar viņu „draudzējāmies".
Cik ļoti es nopriecājos, kad ieraudzīju Veci sēžam šaha stūrītī ratiņkrēslā, apsegtu ar pledu. Viss sakopts, cirtas baltas-baltas līdz pat pleciem, bet viņam apkārt īsta „puķu dobe" no vecenītēm un večiņām.
Sēž un apbrīno, kā viņš kārtējo batāliju pret kaimiņu uzvar.
Bet viņš, lai arī vairs nav jauns, brīnišķīgi saprot, ka viņš, šeit ir „programmas nagla". Viņš izrādās, cirtas sapurina. Bet vecenītes – mulst. Un sāk man aizgūtnēm stāstīt, kā viņš visus šaha spēlē uzvar, pat galveno ārstu reiz ir apspēlējis!
Īsāk, es sapratu, ka mans Vecis ir laimīgs.
Daudzas reizes esmu viņam šahu likusi.... Ai, cik daudz...
Bet šeit viņš pilnīgi noteikti ir vinnētājs.
Šahs, pareizi...
Bet ne mats!