„Profesijas kuriozi" numurs 39
Es laikam nekad nebeigšu brīnīties. Cilvēku dzīve ir tik daudzveidīga un interesanta, katrs jauns gadījums savā ziņā ir unikāls.
Tā tikai no malas liekas, ka mēs esam speciālisti nekustamo īpašumu jomā. Jā, protams, ka nekustamo īpašumu. Bet apdzīvo taču šos nekustamos īpašumus cilvēki.

Viņi vēršas pie mums tad, kad viņu dzīvē vajadzīgas pārmaiņas, kaut kur „spiež", kāda problēma prasās pēc risinājuma. Tā ka gribot negribot kļūsti par „cilvēku speciālistu", tiešāk – viņu problēmu speciālistu.
Tā arī šoreiz.
Atnāca pie manis uz konsultāciju pensionāre. Viņai līdz vecmāmiņai vai līdz vecenītei vēl tālu. Vārda tiešā nozīmē – pensionāre, protams, sieviete gados, bet visnotaļ sprauna un dzīvelīga. Kā uzzināju, šī pensionāre pavisam nesen nomainīja statusu. No vientuļas sievietes kļuva par jaunlaulāto. Apprecējās.
Stāsts ir vienkāršs savā banalitātē.
Reiz iepazinās divi pensionāri. Nezinu gan, kur pensionāri var iepazīties, vai nu poliklīnikā, vai sociālajā dienestā, vai vēl kaut kur, bet tam nav nozīmes.
Svarīgi ir tas, ka – iepazinās. It kā iepatikās viens otram. Vectēvs savu dāmu uzaicināja pie sevis ciemos, uzcienāja ar tēju, viss kā pienākas...
Viņa tam iepatikās, lai gan cilvēks vairs nav jauns, jau pāri 70, bet ne jau vecumā ir būtība. Galvenais – iepatikās.
Bet šai dāmai...
Dāmai ne tik ļoti vectēvs, kā viņa dzīvoklis iepatikās, Arī tas, ka viņš dzīvo viens, arī tas, ka daudz par viņu vecāks, arī tas, ka viņam nav pēcnācēju. Nu, un ko tur slēpt? – arī tas, ka viņa tam patīk, savu lomu nospēlēja.
Viņi sāka satikties.
Vectēvs – vienkārša dvēsele – priecājās, ka vecumā atrada sev draudzeni. Bet mūsu dāma auklēja savtīgus plānus – vectēvu apprecināt ar sevi, dzīvokli saņemt mantojumā un dzīves nogalē padzīvot savam priekam.
Saprotams, ka katrs virzījās uz savu mērķi.
Vectēvs ļoti gribēja satikties, viņš cītīgi aplidoja savu „sirdsdāmu".
Bet „sirdsdāma" – tā tik pat lielu degsmi demonstrēja savus saimnieces un pavāres talantus: gatavoja, tīrīja, pat veļas mazgāšanu sarīkoja.
Kad kādu laiku šāda idille bija turpinājusies, notika tas, kam bija jānotiek, uz ko abas puses celiņu jau bija nominušas, katrs no savas puses un katrs savu iemeslu vadīts.
Beidzot vectēvs savai sirdsdāmai piedāvāja sirdi un roku!
Viss kā pienākas.
Patiesi un no sirds.
Šis priekšlikums tika ar prieku pieņemts. Jā, ar prieku, jo sievas statuss pat ļoti pietuvina dzīvokļa saņemšanai mantojumā.
Salaulājās, nu kā tad bez tā? – pat kāzas nosvinēja, lai arī pieticīgas, pensionāru, bet tomēr – kāzas. Nu un jaunā sieva pārcēlās pie vīra viņa mājās, kā tas pienākas.
Tieši šai vietā, kā traģiskā balsī, čukstus pavēstīja mana kliente:
- Sākās!!!
Viņa ilgi mulsa un lakatiņa stūri virināja, kamēr taisnība spēja izlauzties pār viņas lūpām. Izrādās – jaunlaulātais no viņas pieprasa ne daudz ne maz, kā LAULĀTĀS PIENĀKUMU izpildi!!!
Sirdsapziņas viņam nav! Nekāda kauna nav palicis vecumdienās! Kurš gan varētu iedomāties! Nepaspēja apprecēties un jau turpat!
Viņas vizītes mērķis – saņemt padomu, konsultāciju un palīdzību. Jo viņa nezina, ko tādā situācijā viņai – nelaimīgajam apstākļu upurim – darīt.
Ak, Dievs!
Līdz šim vēl nebiju bijusi gultas lietu konsultanta lomā...
Ja tā ņem, vectēvam ir taisnība. Viņš apprecējās, viss kā pienākas, viss normāli un pareizi. Laikam tāpēc arī precējās, ka viņam nebija vajadzīga kopēja, bet tieši SIEVA. Ar visām izrietošajām sekām.
Lai arī es esmu ļoti aizņemts cilvēks un nav mana darīšana strādāt par ģimenes konsultantu, nevaru taču es tāpat vien izdzīt tantuku. Negribu grēku sev uzvelt, ja nu gadījumā viņa muļķības pēc aiziet un vectēvam pieber kaut ko ... ne pārāk izdzīvošanu veicinošu...
Nācās tantiņai skaidrot, kas tai skaitā sievas pienākumos ietilpst. Ar ko sieva atšķiras no kopējas. Arī to, kāpēc vienmēr ir jāmaksā, ja kaut ko saņem, vai nu - naudu, vai kādu citu apmaiņas produktu, vai nu tas ir darbs, vai kaut kas cits. Šajā gadījumā apmaiņā pret mīlestību jāmaksā ja no ne gluži ar mīlestību, tad vismaz ar kādu no mīlestības atribūtiem – laulāto attiecībām. Arī gultā ...
Tantiņa aizdomājās.
Ilgi „kasījās", kā tad tādā vecumā var. Tā taču nepieklājas. Un ko vēl draudzenes teiks.
O!
Rokā ir! Draudzenes!
Ak, šīs draudzenes draudzenītes, kuras, neskatoties uz vecumu, vienmēr „labāk zina", kā kuram savu dzīvi iekārtot. Starp citu, biežāk tas notiek nenovīdības dēļ...
Mēs ar tantuku noskaidrojām, ka draudzene ir tikai viena (!), tā pati - vecmeita. Viņai vienalga, kādā vecumā, viņa nekādā nepaspēja ... Nu un jau arī nepaspēs.
Sa-pro-tams...
Ai, kas te sākās!
Ar tantuku pēkšņi tepat uz vietas notika pārvērtība! Tikko kā viņa saprata, ka patiesībā viss nemaz nav tik slikti, ka viņa, kā izrādās, ir SIEVA, neskatoties ne uz kādiem draudzenes skaudīgajiem čukstiem, viņa kļuva pat lepna.
Apmaksāja man turpat uz vietas konsultāciju un aizsteidzās uz mājām...
Ceru – izpildīt sievas pienākumus. Šoreiz...