„Profesijas kuriozi" numurs 40
Mēs visi esam mācījušies skolā...
Kāds – uzcītīgi, kāds, izsakoties klasiķu vārdiem „kaut ko un kaut kā".
Taču par Ņūtona likumiem tā vai citādi visi ir dzirdējuši.
Klasiskās mehānikas likumi, kā nekā...
Tādēļ es atļaušos tikai atgādināt vienu no izcilā angļu zinātnieka likumiem. Bet tieši – trešo: „Darbībai vienmēr ir līdzvērtīga pretdarbība...".
Tas ir, vienkārši runājot, ar tādu pašu spēku, tikai „pretim".
Kā dzīvē, vai ne?
Tiesa, bet ar vienu atrunu – ne vienmēr uzreiz.
Pretdarbība var uzkrāties un uzkrāties, bet pēc tam „pēkšņi" „uz līdzenas vietas" sākt darboties „pretim". To ir viegli iedomāties uz tāda vienkārša objekta kā atspere. Ja uz viņu spiež, tā saspiežas. Un – vēl saspiežas, un vēl, un vēl ... Bet pēc tam, sasniegusi kaut kādu robežu, pēkšņi iztaisnojas, aizmetot un samīcot visu, kas tai stāvēja ceļā.
Tad nākas lasīt drumstalas.
Tā bija noticis kādā ģimenē, kuras „galva" atnāca pie mums pēc palīdzības. Palīdzība patiešām bija nepieciešama, tikai par ģimenes „galvu" viņš nu jau vairs nebija, jo arī pati ģimene kā tāda arī vairs neeksistēja ...
To gan nezinu, cik ilgi saspiedās šī atspere, bet postījuma drupas mums ar kolēģi nācās izvākt ne vienu dienu vien.
Kas tur notika un kas kalpoja par to pašu pēdējo pilienu, es nezinu. Zinu tikai to, ka vienā, acīmredzot ne tajā labākajā brīdī ģimenes sieva un māte pēkšņi pārstāja par tādu būt. Taisnību sakot, viņa nebija nekāda sieva, jo, pat audzinot vienpadsmit gadus vecu meitu, vecāki tā arī nebija stājušies laulībā.
Iemesls – vienkāršs.
Šis džentlmenis nodarbojās ar lietām, ar kurām džentlmenim nodarboties īsti nepieklājas, tieši pretēji, ar ko tādu, kas zināmā mērā bija pretrunā ar likumu. Vēloties pasargāt ģimeni no iespējamajām morālajām un materiālajām traumām, norakstīja visu ne visai pareizā ceļā iegūto mantu – brīnišķīgu dzīvokli Jūrmalā utt. uz mīļotās sievietes vārda, kurai pēc likuma ar viņu nebija absolūti nekāda sakara.
Nu, ko?
Katrai darbībai ir līdzvērtīga pretdarbība...
Tā kā viņš nesaistīja sevi (likumīgi un legāli) ne ar sievieti, ne ar īpašumu, viņš pats bija vairāk nekā ievainojams.
Un kad viņa sieviete nolēma vairs nebūt par „viņa sievieti", viņa ļoti stipri „aizcirta aiz sevis durvis". Kaut kur dziļi dvēselē viņa saprata, ka šis dzīvoklis īsti viņai nepieder, tādēļ neuzdrošinājās „bijušajam dārgajam" durvis parādīt. Tomēr, kā redzams, nolēma, ka viņai ir tiesības uz pusi no dzīvokļa.
Un ieķīlāja dzīvokli privātā firmā, paņēma kredītu pusdzīvokļa vērtības apmērā un „nogūlās dibenā"...
Paslēpās, pazuda nezināmā virzienā, atstājot meitu un „dārgo" tajā pašā nezin kur un nezin uz kādiem noteikumiem ieķīlātajā dzīvoklī pilnīgā neziņā par viņas atrašanās vietu.
Džentlmenis mēģināja pats šo jautājumu atrisināt, bet drīz vien saprata, ka šis riekstiņš viņa zobiem ir par cietu. Vajag gan atzīmēt, ka neskatoties uz ģimenes dzīves krahu, viņš bija spējīgs pieņemt virkni pareizu lēmumu: aizsūtīja meitu pie vecmāmiņas, lai neuztraucas, un atnāca pie mums.
Nodeva mums lietas, bet pats nodevās ilgstošai asarainai plostošanai.
Bet mēs sākām meklēt galus.
Uzdevums bija saglābt to, kas vēl ir saglābjams,
Citādi viss dzīvoklis pazudīs un ne tikai džentlmenis, bet arī viņa meita – nevainīgais bērns – atradīsies uz ielas. Tas arī bija galvenais arguments, pieņemot lēmumu ķerties šai lietai.
Vajadzēja sākt ar „galvenās vaininieces" meklēšanu.
Viņa bija vienīgā dzīvokļa īpašniece, un visi dokumenti bija pie viņas, bet bez dokumentiem ar mums neviens nerunās. Bet noslēpās viņa pamatīgi...
Labi, ka tik daudzu darba gadu laikā mums bija ne tikai neskaitāmi daudz klientu, bet arī – draugu, kuri strādāja dažādās jomās.
Bet kam gan ir domāti draugi?
Protams, lai palīdzētu. Bet draugi no detektīvu biroja? Pareizi, lai sameklētu pazudušos.
Tā kā mēs atradām nedarbus sastrādājušo bēgli.
Tagad vajadzēja viņu pārliecināt izdarīt vismaz kaut ko labu vismaz ja ne „bijušā", tad meitas labā. Tas nebija viegli. Tur bija gan kaudze ietiepības, gan bailes no „bijušā dārgā" ne tās miermīlīgākās profesijas.
Un, kā mēs pārliecinājāmies, bailēm bija pamats.
Atrodoties stiprā dzērumā, džentlmenis pārāk maisījās pa kājām un pieprasīja uzmanību. Saprotams, ka pienācīgā „profesijai" atbilstošā veidā – ar draudiem un citiem „varas " atribūtiem. Un ļoti stipri bēdājās, kad nesaņēma līdzjūtību.
Tik stipru, ka mājās pat uz spoguļa ar sievas lūpu krāsu uzrakstīja:
„Ļena un Vera - manas ienaidnieces".
Bija saprotams, no kā bēgle baidās – laikam jau viņai imunitāte pret līdzīgiem izgājieniem nebija izstrādājusies...
Darījums nebija no vieglajiem. Tā gribējās procesa laikā visu pamest. Bet..., ja jau reiz pieķērāmies, novedīsim līdz galam.
Nācās viņus vest līdz saprašanai.
Pēc tam –uz vienošanos.
Ar visiem starpposmiem, kas izriet no bailēm un nelaimes.
Mēs uzvarējām. Dzīvokli no kredītdevējas firmas atpirkām, lai netiktu aprēķināti procenti, un pēc iespējas ātrāk pārdevām. Tā kā pārdevējiem palika liela starpība. Mēs baidījāmies, ka sakarā ar šo starpību pusēm var rasties strīdi.
Bet nē! – veselais saprāts šeit tomēr bija pārākumā.
Sieviete atteicās no naudas meitas labā.
Tēvs arī uz naudu nepretendēja – arī tika meitai. Tā vajadzēja to izsniegt pašam stabilākajam ģimenes loceklim – vecmāmiņai. Visi nolēma, ka viņa ir pats labākais savas vienīgās mazmeitas „sargeņģelis". Viņa gan mantojumu, kurš tika no dzīviem vecākiem saņemts, neiztērēs, nenodzers un neizputinās, bet vislabākajā veidā saglabās līdz pilngadībai.
Kā redzams, uz vecmāmiņu trešais Ņūtona likums neiedarbojās – mīlestība pret mazmeitu visas „darbības un pretdarbības" pārvarēja.
Tur arī slēpjas patiesas mīlestības spēks.
Tas priecē!
