„Profesijas kuriozi" numurs 41
Atcerieties, bija tādi „Senās Grieķijas mīti".
Tur bija tāds personāžs, vai nu dievs vai nu titāns – Kronoss. Sākumā bija auglības dievs, vēlāk sāka laiku sev pielīdzināt. Tā paša Zeva, kurš vēlāk valdīja pār Olimpu, tēvs.
Bet...
Kā tas bieži gadās, viņš kļuva slavens ne jau tāpēc, ka radījis slaveno dēlu. Bet ar to, kurus neradīja. Precīzāk – radīja, bet apēda. Viņš ļoti baidījās, ka viņa paša bērni radīs viņam kādu skādi (nezinu gan, kādu skādi var Dievam radīt). Gāzīs no troņa vai vēl kaut ko. Tā viņš savas sievas Gejas dzemdētos bērnus vienkārši apēda.
Tā, katram gadījumam, pirms...
Ja kāds domā, ka senās Grieķijas laiki ir neatgriezeniski pagājuši, viņš ļoti stipri maldās. Vai, cik stipri! Laiki paši par sevi varbūt ir neatgriezeniski pazuduši, bet bailes no pašu radītajiem pēcnācējiem un vēlme par jebkuru cenu padarīt tos „nekaitīgus" vēl kā ir palikusi.
Pati redzēju.
Lieta bija tā.
Kāda mana darbiniece jautāja man palīdzību sakarā ar Bāriņtiesas atļaujas saņemšanu viena darījuma lietā.
Kā jau no nosaukuma noprotams, Latvijā Bāriņtiesa nodarbojas ar bāreņu jautājumiem, seko, lai viņu intereses netiktu pārkāptas. Jebkurai lietai, kas tā vai citādi saistīta ar bērnu, kura vecāki ir gājuši bojā vai ir zaudējuši vecāku tiesības, atļauja jāprasa tai pašai Bāriņtiesai. Arī jautājumā par dzīvesvietas maiņu šādiem bērniem.
No darbinieces teiktā bija saprotams, ka ir ģimene, kur mātei kādreiz ir dzeršanas dēļ ir atņemtas vecāku tiesības, bet vecmāmiņa bija uzņēmusies aizbildniecību pār šo bērnu. Šī vecmāmiņa tik ļoti grib bērnu pasargāt no mātes sliktās ietekmes, ka tādēļ viņa nolēma mainīt dzīvesvietu pat uz citu pilsētu. Tieši šai labākai vietai ir vajadzīga Bāriņtiesas atļauja.
Nu ko, ja reiz vajag, tad vajag.
Prasību tiesai sastādījām, iesniedzām, vajadzīgajā laikā lēmums tika saņemts. Tālākai līguma noslēgšanai mana darbiniece uzaicināja šo pašu vecmāmiņu aizbildni pie mums uz biroju.
Viņa atnāca.
Ar mazdēlu. Ak! Labāk viņa to nebūtu darījusi!
Toreiz es ļoti nožēloju, ka šai lietai roku biju pielikusi. Tāpēc, ka, taisnību sakot, nezinu, kā no mammas, bet no tādas „vecmāmiņas" bērnu viennozīmīgi vajadzēja izolēt. Un vēlams vēl zīdaiņa vecumā. Tādēļ, ka savos desmit gados viņš bija pilnīgi nospiests un kā personība iznīcināts bērns.
Pilnīgi!
Paskatieties ārā pa logu, ja vēl ir diena. Paskatieties uz bērniem. Paskatieties uz veikalu, kuros tirgo bērnu apģērbus, skatlogiem. Vai jūs redzējāt kaut vienu desmitgadīgu bērnu krāsainās zeķubiksēs?!
Vienkārši zeķubiksēs... un jaciņā?
Bez biksēm vai kaut kā tamlīdzīga?
DESMIT GADU VECUMĀ!!
Kas (!) ir jāizdara ar mūsdienu bērnu, lai viņš piekristu tādā paskatā iziet uz ielas?! Bet uz skolu? Vai varat iedomāties, kas ar viņu tur notiek? Bērni taču ir ļoti ļauni pret tiem, kuri vismaz ar kaut ko atšķiras no kopējās masas...
Bet šis zēns pats sev nepiederēja.
Pēc komandas sveicinājās, cēlās, apsēdās, padeva vecmāmiņai spieķi. Nevis bērns, bet ... – kaut kāds dresēts pūdelis. Pilnīgi salauzts un apspiests. Uzvelkamā rotaļlieta, lelle...
„Vecmāmiņai".
Visas viņas nebeidzamās sarunas par to, cik slikti skola ietekmē zēnu, un piedevām viņas meita – zēna māte – viņu slikti ietekmē, nespēja paslēpt acīmredzamo.
Viņa apspieda un presēja visus, kuriem „bija laime" atrasties viņai blakus. Arī savu meitu tikmēr, kamēr tā saka dzert. Ja vispār sāka...
Drīzāk viņa nedzēra tik stipri, kā viņas „mīlošā un gādīgā" mammīte mums stāstīja. Galvenais, meitai – savai tiešākajai mantiniecei viņa atņēma vecāku tiesības, „padarīja nekaitīgu".
Un ar jauniem spēkiem ķērās pie mazdēla.
Un līdz desmit gadiem viņu jau bija salauzusi.
Bet tas, ka viņa puisi aizvedīs prom no Rīgas uz kaut kādu „čuhņas" ciematiņu un galīgi atņems viņam jebkādu iespēju nākotnē savu dzīvi kaut kā mainīt ...
Ak, Dievs ...
Arī es nevarēju neko mainīt. Mātei atņemtas vecāku tiesības. Bāriņtiesa devusi atļauju dzīvokļa maiņai. Man nav nekādu juridisku tiesību šajā lietā iejaukties.
Bet esmu ne tikai juriste, bet arī cilvēks.
Un es neesmu devusi solījumu klusēt.
Un, ja tam bērnam palīdzēt tiešām nebija manos spēkos, tad varbūt kāds, izlasījis šo stāstu, paskatīsies citām acīm uz bērnu audzināšanu. Ne jau tādēļ mēs viņus, tik maziņus un mīļus, laižam pasaulē, lai vēlāk viņiem salauztu dzīvi.
Es esmu par laimīgiem bērniem!
Bet Jūs?
