„Profesijas kuriozi" numurs 47
Gadās, kad ārzemju klienti uztic mums ne tikai iegādāties īpašumu, bet to arī apsaimniekot - izīrēt, kontrolēt visus nepieciešamos maksājumus un arī pašus īrniekus, lai īpašumu saglabātu daudz maz lietojamā stāvoklī. Un mums ir vesels "parks" ar tādiem dzīvokļiem, kurus regulāri uzraugām.
Lūk par vienu no tādiem dzīvokļiem arī būs stāsts. Atrodas dzīvoklis mūsdienīgā 16 stāvu jaunceltnē un šķiet, ka ne ar ko īpašu tas no citiem neatšķiras. Viss, kas nepieciešams izīrēšanai, "svaigs" remonts, nosacīti jaunas mēbeles, lietošanā sadzīves tehnika, viss kas nepieciešams. Ārēji dzīvoklis ne ar ko īpašu no citiem neatšķiras no tiem, kas tiek piedāvāti dzīvokļu īres tirgū. Bet šim dzīvoklim bija viena unikāla īpašība, kura izpaudās jau ekspluatācijas procesā un regulāri mūsos - mākleros radīja izbrīnu.
Dzīvoklis tiešā vārdu nozīmē "apprecināja" savus iemītniekus.
Pirmā dzīvokļa īrniece bija vidēja vecuma dāma - veiksmīga uzņēmēja. Šo dzīvokli viņa īrēja diezgan banāla iemesla dēļ - viņai bija nepieciešams pagaidu patvērums, lai pārdomātu personīgos uzskatus par dzīvi. Bizness plauka, bet personīgajā dzīvē veiksme nesmaidīja. Un acīmredzot bija pienācis laiks šajā dzīvē kaut ko mainīt. Lūk, arī izvēlējās viņa sev divistabu "ligzdiņu" pārdomām par privāto dzīvi. Bijām vienojušās par 6 mēnešiem. Bet... Bet vēl pirms termiņa beigām šī dāma dalījās ar mani ar jauku ziņu - viņa bija satikusi cilvēku, ar kuru kopā plānoja vīt personīgo "ligzdiņu". Un sakarā ar šo notikumu, dzīvokli, kurā šī laime bija notikusi, viņa pamet.
Otrs īrnieks bija jauns, nesen šķīries vīrietis. Noslēdzām mēs ilgtermiņa nomas līgumu, jo atšķirībā no mūsu pirmās īrnieces, viņš savā dzīvē neko mainīt neplānoja. Vēl jo vairāk tādēļ, ka viņa dzīves veids kam citam nebija īsti piemērots. Vīrietis bija kādas retas profesijas pārstāvis - kuģu superkargo, lielgabarīta un supersmago kravu pārvadātājs, tā arī braukāja apkārt pa pasauli, izkraujot un iekraujot kuģus. Interesants, bet smags un ļoti atbildīgs darbs, regulāri komandējumi, un mājās viņš bija labi, ja desmit dienas mēnesī. Bet... Ilgi tas neturpinājās. Jau pēc 6 mēnešiem laimīgais īrnieks paziņoja man par "savas dzīves laimi", sievieti, kura gaidīs viņu mājās no visiem pasaules komandējumiem un pie kuras viņš šobrīd laimīgi pārceļas.
Nākamā bija - jauna sieviete ar atvasi. Un es nebūt nebrīnījos, kad pēc neilga laika, viņa mulstot paziņoja, ka ir spiesta, vienkārši ir spiesta pamest šo tik jauko dzīvokli un tam iemesls ir viņas gaidāmās kāzas, jo kopā ar meitu pārceļas pie sava izredzētā uz Angliju. Nu ko tur darīt? Var tikai laimi novēlēt...
Nākamais īrnieks bija jauns cilvēks, tikai pavisam nesen pametis vecāku "ligzdu". Šis bija viņa pirmais, atsevišķais miteklis un ar šo faktu viņš tik ļoti lepojās. Lūdza īpašu atļauju kaut kāda neparasta dīvāna izvietošanai un supertehnikas uzstādīšanai. Man jau likās, šis gan uzkavēsies ilgāku laiku, jo diezgan pamatīgi puisis ievācās uz dzīvi. Bet kas tev deva. Tradīcija tika ievērota arī šoreiz. Apprecējās mūsu jaunais cilvēks un izvācas ar visu dīvānu un tehniku pie savas izredzētās, kurai bija savs personīgais dzīvoklis.
Pats interesantākais, ka neskatoties uz tik vētrainu īrnieku maiņu, ar dzīvokli nekas slikts nenotiek, tas it kā pat neamortizējas - izskatās kā jauns. Bet tukšs nepaliek ne dienu, tūlīt atrodas cits un vientuļš īrnieks.
Arī šobrīd tajā dzīvo kāds vientuļnieks. Kaut ir jau nodzīvojis pusi mūža, viņš cik man ir zināms, nekad nav bijis precējies. Tādēļ es ar interesi gaidu, ar ko beigsies šis gadījums.
Cilvēkiem taču ir kaut kur jāatrod sava laime.
