„Profesijas kuriozi" numurs 48
Nekustamā īpašuma pārdošana ir laikietilpīgs process. Un diezgan sarežģīts. Tādēļ mēs, uzņemoties saistības, lai izdarītu darbu pēc vislabākās sirdsapziņas, esam spiesti ņemt vērā daudzas klienta vēlmes un vajadzības. Un, protams, jo vairāk strādā, jo tuvāks kļūst katrs klients: „Mēs esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām".
Tādēļ ļoti žēl, ja viss neiet tā, kā bija plānots. Un ja nesanāk vienreiz, tad visus pārējos klientus gribas pasargāt no līdzīgām neveiksmēm.
Viss notika tā.
Mums uzticēja pārdot māju Jūrmalā. Mūsdienīga, lieliski pārdomāta, ar ziemas dārzu, māja bija skaista ne tikai no arhitektūras viedokļa. Tai piemita īpašs šarms, kurā bija iekļauts viss, gan dārgas ar gaumi izvēlētas mēbeles, tekstils un tā saucamie „aksesuāri" – tie mazie mīļie nieciņi, kuri padara māju apdzīvojamu un dod tikai šim miteklim piemītošu auru. Pārdevēji – lieliska un ļoti draudzīga, ar kaut ko īpaši „silta" ģimene, kura šai mājā radīja īpašu atmosfēru, kura ir tikai laimīgās ģimenēs.
Bet... kā jau bieži dzīvē gadās, bērni izauga un izklīda pa pasauli. Un māja bija kļuvusi pārāk liela diviem laulātajiem. Tādēļ arī viņi bija nolēmuši pārvākties uz citu mitekli, kurš viņiem bija vairāk piemērots pēc izmēriem. Protams, līdzi ņemot ierastās mēbeles un sirdij tuvās lietiņas, kuras izdaiļoja viņu dzīvi.
Tā kā māja bija laba, pircēji atradās ātri. Tik ātri, ka nācās viņus lūgt uzgaidīt, kamēr mēs sameklēsim mūsu klientiem citu, mazāku māju, kura viņus priecēs tāpat kā iepriekšējā.
Mēs – profesionāla komanda, tādēļ arī jauna māja tika atrasta ātri. Un pienāca klapatu laiks: dokumenti, remonti, pārbraukšanas. Mūsu klientiem galvas griezās riņķī – jaunajai mājai bija nepieciešamas čaklas rokas un „svaigs"" remonts. Pārvest mantas nebija uz kurieni.
Vienmēr un visiem mēs iesakām standarta, pārbaudītu veidu šī jautājuma risināšanā: pircējs gaida. Gaida nedēļu vai divas, cik būs nepieciešams. Par to viņš iegūst tīru un tukšu īpašumu, kurš ir brīvs no jebkādām iepriekšējo iemītnieku mantām. Protams, ne jau no tām, par kurām iepriekš ir vienojušies – neviens taču nelauž iebūvētu virtuvi un neizrauj santehniku ar „saknēm". Ir citas iespējas. Ja telpu platība atļauj, var sakraut mantas atsevišķā telpā un sastādot sarakstu nodot glabāšanā nepacietīgajam pircējam. Uz noteiktu laiku, lai tas nebūtu „mūža" pienākums.
Bet šoreiz nenotika ne viens, ne otrs. Pircējs un pārdevējs sadraudzējās. Bija kopīgas tējas dzeršanas, ģimenes albumu caurskatīšana, stāstiņi par skolas laikiem – jo izrādījās, ka savā laikā, abu ģimenes locekļi bija mācījušies vienā skolā. Tā sakot, šeit bija pilnīga idille un jaunas draudzības sākums.
Pircēji apbrīnoja māju un izrādīja nepacietību un vēlmi ievākties pēc iespējas ātrāk un uzsākt jaunu dzīvi. Un demonstrēja tik draudzīgu attieksmi un gatavību pasargāt jaunos draugus no visām neērtībām, kas saistītas ar mēbeļu glabāšanu remonta laikā, tāda pretimnākšana, ka pārdevēji „izkusa" un zaudēja modrību. Un neskatoties uz manas kolēģes ieteikumu tomēr sastādīt mantu sarakstu, pārdevēji nevēlējās apvainot ar neuzticību tik „laipnus" un viesmīlīgus jaunos draugus.
Tiklīdz tika parakstīts pirkuma līgums un saņemta nauda, mājas atslēgas tika nodotas jaunajiem „draugiem". Bet pārdevēji ar tīru sirdsapziņu devās remontēt savu jauno māju.
Vai ir nepieciešams stāstīt, ka šī jaunā draudzība neizturēja skopuma kārdinājumu. Un kad pabeiguši remontu, pārdevēji atbrauca pēc mēbelēm, viņiem tās tika atteiktas. Pat nepamirkšķinot aci, vakardienas „draugi" samainīja draudzību un cieņu pret mēbelēm un stāvlampām.
Nu ko. Katram ir savas vērtības. Bet tikai mēbelēm neieskatīsies acīs un sirds siltumu no viņām nesagaidīsi. Bet tikai ne visi un uzreiz to saprot.
Mūsu klienti iegādājās jaunas mēbeles. Un arī jaunu pieredzi. Un sāka jaunu dzīvi.
Jaunu pieredzi ieguvām arī mēs. Un nekad, neskatoties ne uz kādu „mīlestību un draudzību", neļaujam saviem klientiem „dibināt attiecības" bez dokumentiem. Sākumā līgums un tikai pēc tam draudzība un mīlestība.
Tā būs godīgāk. Un drošāk.
