„Profesijas kuriozi" numurs 50
Kādu dienu pie mums uzņēmumā iegriezās jauns vīrietis. Es pat nezinu kādi vēji viņu pie mums bija atpūtuši. Bet viņa gadījumā tas bija vienīgais pareizais vējš. Jo tikai mēs risinām tādas situācijas, no kurām, pārmetot krustu, bēgs katrs vidēji-statistiskais mākleris. Jo tādas „zobu sāpes" nevienam labprātīgi nav vajadzīgas.
Mums arī. Bet nevar vienlaicīgi būt profesionālis un „pasēt" problēmas priekšā, kura dažkārt, cilvēku var „apēst bez sāls". Jo, būsim godīgi, ja cilvēks patstāvīgi tiks galā ar savu problēmu, tad tā nemaz nav problēma. Un šajā gadījumā viņam palīdzība nav vajadzīga. Mēs esam vajadzīgi tad, kur cilvēks pats galā vienkārši netiks. Un attiecīgi mums ir jābūt gataviem jebkam.
Tajā skaitā arī tam – neatteikt palīdzību nelaimīgas mīlestības upurim.
Viss sākās lieliski. Satikās divi jauni cilvēki un līdz kāzām, kā es sapratu, situācija risinājās pietiekami standartizēti un banāli. Bet pēc kāzām – sākās jau pavisam cits stāsts...
Tas viss notika vēl pirms krīzes laikos, kad likās, ka dzīve ir pasakaina, bet nākotnē viss būs tikai labāk. Un gribējās šo „tālāk" iegūt „šodien". Lai viss būtu kā cilvēkiem. Un ceļš bija nosprausts vienkāršs – kredīts. Protams, kredīts – kas gan var būt labāks jaunai ģimenei! – nolēma mūsu jaunlaulātie. Un ar jaunības degsmi sāka apstaigāt bankas, lai saņemtu naudu. Tomēr, lai kā arī bankas necentās nopelnīt, veselo saprātu viņas nezaudēja. Tādēļ jaunlaulātajiem kredīts tika atteikts, jo viņiem nebija stabilu ienākumu.
Ar šo viss varēja arī beigties. Bet kur nu. Jaunā sieva vēlējās „skaistu dzīvi" un vīrs neatrada neko labāku, bet galvenais gudrāku, kā paņemt kredītu „kaktu" uzņēmumā, kur šo vientiesi jau gaidīja. Nekavējoties tika noformēti visi dokumenti dzīvoklim, uz kuru tika atvesta jaunā sieva, reģistrēta hipotēka un...
Viss bija skaisti, jaunie baudīja dzīvi, tikai nauda kaut kā aizdomīgi ātri iztērējās. Bet palika tikai nepieciešamība – maksāt kredītu. Un šo nepieciešamību ir jāveic precīzi un laikā, vienīgi, ja nav vēlēšanās pēc asām izjūtām. Bet arī tās var dabūt lētāk.
Tikai jaunlaulātajiem pietika savu piedzīvojumu. Situācija bija „ne kā visiem", jo nevar noplītēt visu naudu kaut kādiem niekiem. Bet vēl izrādījās, kā tā ir jāatdod. Un jostas jāsavelk ciešāk un ne uz vienu dienu. Protams, ka šādu režīmu jaunā sieva neizturēja. Un pēc kārtējā skandāla sakravāja mantas un pameta mīļoto, kurš viņā bija samīlējies līdz ausīm, lai meklētu labāku dzīvi. Bet tas, ka „līdz ausīm" bija redzams uzreiz, no bēdām viņš bija zaudējis atmiņu un sapratni, meklējot un vedot pie prāta sieviņu, nemaksāja kredītu.
Var saprast cilvēku. Droši vien kad, viņš lūdza viņas roku, ne jau par tādu dzīvi viņš sapņoja. Bet ar saprašanu uzņēmumam, kurš deva kredītu, ar saprašanu bija smagāk. Saprašana bija, bet tikai kā gūt labumu sev. Jo pēc divu nedēļu centieniem „salīmēt" privāto dzīvi, jaunais vīrs tomēr bija devies pie kreditora palūgt brīvdienas, šī saprašanas atklājās uzreiz. Jo līgumā tā, starp citu, bija ierakstītas astronomiskas soda sankcijas – par katru nokavēto dienu sodiņš - 300 EUR. Nav sarežģīti sarēķināt cik tas būs par divām nedēļām un ar sarežģītiem procentu aprēķiniem vēl vairāk.
Un kļūst skaidrs, ka lieta tuvojas beigām. Jo atdot tik lielu summu tagad un uzreiz, iespēju nav. Bet ja šo lavīnu neapturēt, tā norīs viņa jauko dzīvokli ar visu iedzīvi, līdz pēdējam zeķu pārim. Acīmredzot tieši tādu iznākumu bija plānojis kreditors, sastādot šo „drakonisko" līgumu jaunajam cilvēkam.
Tā viņš sēž pie mums, nelaimīgs un apjucis, pie visiem, pie kā bija iespējams, viņš jau bija griezies un, protams, ka visi viņu bija „pasūtījuši". Un mēs saprotam, ka tālāk iet viņam nav kur, nav vairs nekāda spēka un labās gribas, lai šo lavīnu apturētu. Tātad tas viss būs jādara mums.
Un mēs to izdarījām. Vai ir vajadzība stāstīt, ka bija iesaistīti visi iespējamie spēki. Kā finansiālie, tā arī intelektuālie. Kreditors pielika visas pūles, lai saglabātu laupījumu, no draudiem, līdz kukulim. Bet puisis no šī pasākuma tika izglābts, lai arī diezgan ievērojamiem zaudējumiem, bet dzīvotspējīgā stāvoklī, ar dzīvokli – kaut arī ar daļējām ērtībām, bet bez hipotēkām un kredītiem.
Godīgi sakot, arī bez sievas. Bez šīs sievas. Bet ar cerībām nākotnē.
Un sapratni, ka īstu mīlestību kredītā nedabūsi.
