„Profesijas kuriozi" numurs 54
Ir zināms, bieži cilvēki, kuri saucas „zinātnieki", protams, zinātnes vārdā, eksperimentē. Uz „trusīšiem". Trusīšus audzē arī dārgā kažoka dēļ un īpašās, kura skaitās gana diētiska, gaļas dēļ. Tajā pašā laikā, pašiem trušiem, neviens nejautā. Nav nozīmes, patīk viņam vai nepatīk piedalīties eksperimentā, vai dalīties ar ķermeni ar izsalkušo ēdāju. Ja tevi sauc „trusītis", laipni lūdzam „audzētavā".
Bet par „eksperimenta" gaitu parūpēsies tas, kam šis trusītis, kā ierasts piespiedu brīvprātīgi, gadīsies pa rokai.
Un tālu nav jāmeklē.
Bija mūsu kompānijai, kā pieņemts teikt, „vecais" klients. Tas bija klients, kurš ar mūsu palīdzību bija „izrēķinājies" ne ar vienu vien nekustamo īpašumu. Mēs iegādājāmies viņam dzīvokli, tad viņa radiniekam, bet pēc laika palīdzējām iegādāties arī tirdzniecības centra telpas, tad arī plaukstošā biznesmeņa dzīvokli samainījām pret jaunu savrupmāju. Īsumā sakot, pēc mūsu sadarbības vēstures varēja sarakstīt veselu grāmatu par darbu ar nekustamo īpašumu Latvijā.
Bet te, iestājās „tā pati krīze". Un mūsu biznesmenis, tāpat kā citi uzņēmēji, nespēja „izstūrēt" starp straujo, viņa tirgoto preču pieprasījuma samazināšanos un attiecīgi, tās pašas Bankas, kura savā laikā piešķīra naudu tirdzniecības centra iegādei, vēlmēm. Ir taču zināms, cik „atsaucīgas" ir Bankas ekonomikas lejupslīdes laikā. Pašiem ienākumi samazinās un tās samazina savu klientu ienākumus, „par maz nevienam neliksies".
Tad arī radās steidzama nepieciešamība pēc tirdzniecības centra pārdošanas, kurš savā laikā bija iegādāts, rekonstruēts un „uzpucēts". Kad klients dalījās ar mums savās sāpēs, mēs piedāvājām savu palīdzību. Protams, ne jau par baltu velti, jo nav jau jāstāsta, ka arī mēs esam komercsabiedrība. Tomēr par atlaidēm pastāvīgiem klientiem mēs arī neaizmirstam. Par to uzņēmējam atgādinājām.
Bet šeit arī bija paradokss. Laikam visi pamanīja: pat visloģiskāk domājošie ļaudis ir spējīgi ik pa laikam zaudēt veselo saprātu. Ne jau tāpat vien, bet stresa apstākļu iespaidā. Šajā gadījumā šie apstākļi tuvojās kritiskajai robežai. Šajā patiešām dramatiskajā brīdī viņš bija nolēmis, ka ar tirdzniecības centra pārdošanu tiks galā pats. Galu galā, viņš taču nekustamajos īpašumos līdz šim bija ieguldījis lielu naudu, tādēļ arī nosprieda, ka ir kļuvis par „spečoku". Un šī bija viņa pirmā kļūda. Tāpat kā ķirurgs nevar pats sevi operēt, bet frizieris nogriezt matus, nevajadzētu nekustamā īpašuma īpašniekam līst nezināmā lauciņā. Tādēļ, ka tā vienmēr ir trauma, bet dažreiz, kā mūsu gadījumā – atvērta brūce, kura ir atvērta un asiņo. Tādā situācijā saglabāt veselo saprātu nav iespējams. Bet... gudri mēs esam pēc tam, kad esam uzkāpuši kārtējam grābeklim.
Lai kā arī būtu, noteikumus vienmēr diktē īpašnieks. Ja pats – tātad pats. Tā kā cena bija „nolaista" līdz zemākajai robežai, pircējs atradās pietiekami ātri. Par ko uzņēmējs mūs, nekavējoties, informēja. Protams, mēs par viņu tikai priecājāmies, galu galā, lai arī bez mūsu līdzdalības, cilvēks savu problēmu risina, bet tas vienmēr ir patīkami. Visādam gadījumam piedāvājām viņam savu palīdzību dokumentu noformēšanā, kaut vai pareizi sastādīt pirkuma līgumu. Bet nē, pirmās veiksmes spārnots, viņš bija nolēmis arī tālāk saviem spēkiem svešā jūrā, bez stūres un kompasa, peldēt pa vējam. Tā sakot: „esmu redzējis kā citi to dara."
-Pircējam,- runā,- ir savs mākleris. Pircējam , ne viņam. Vienam darījumam viens mākleris ir pietiekami. Naivā dvēsele. Pats taču teica – pircējam. Tas nozīmē, ka viņš ir viens, bez nepieciešamajām zināšanām un pieredzes, un katru mīļu dienu bakstīts no Bankas puses, viņš „spēlē" pret komandu (!) pircējs-mākleris. Un pats, ekonomijas vadīts, kura salīdzinājumā ar tirdzniecības centra cenu tāds nieks vien bija, uzlika sev lielu plāksni „es esmu trusītis". Kā skaļš sauciens, eksperimentējiet ar mani.
Un eksperiments nekavējās notikt. Pircējs ļoti pārliecinoši pierādīja kādēļ viņš nevar samaksāt visu naudu uzreiz. Ļoti pārskatāmi viņš demonstrēja, visdažādākos Bankas izrakstus un izrakstus, dokumentus un citus solījumus. Ļoti pārdomāti, ar zinoša cilvēka iespaidu, visu apliecināja pircēja līdzzinātājs. Viss bija ļoti, ļoti solīdi, tieši tā, kā jānotiek darījumam divu uzņēmēju starpā.
Un šī neparasti abpusēji saprotamā gaisotne bija parakstīts pirkuma līgums. Kurā tāpat, ar abpusēju piekrišanu bija ierakstīti „lieliski" nosacījumi: Pircējs uzreiz samaksā visu summu uz kuru pretendē Banka. Bet pārējo naudu –tāds nieks – pēc divām nedēļām. Tiklīdz, acīmredzami diviem sevi cienošiem uzņēmējiem, darījums veiksmīgi noslēgsies, tā uzreiz tiks samaksāta visa naudas summa.
Un mūsu „trusītis" tūlīt par saskatīja savu burkānu! Rīt, jau rīt, tiklīdz Bankas kontā ienāks nauda, banka pārstās veikt Zeva ērgļa lomu un vairs neknābās viņa aknas, kā Prometejam, atņemot viņa spēkus un veselo saprātu. Jau rīt no viņa pleciem tiks noveltas šīs smagās rūpes. Un pāris nedēļas...Pāris nedēļas var arī paciesties – vēl ne to esam pārcietuši. „Trusīti" kā jau varēja gaidīt, pats labprātīgu piedalās šajā eksperimentā, kuras mērķis ir – iegūt pēc iespējas lielāku kažoku, vairāk gaļas, filejas un citu labumu. Jo „trusītis" ir gatavs uz visu.
Vai vajag piebilst, ka solīto gaida trīs gadus? Divi jau pagājuši. Bet līdz ar tiem arī cerība iegūt kaut kādu naudas summu, kura 40 reizes pārsniedz mūsu pakalpojuma cenu.
Visas žēlošanās arī jau aiz muguras. Pēc tik dramatiskiem notikumiem mūsu klients jau atkopās. Kā putns fenikss, burtiski no pelniem. Un viss izskatās pēc tā, ka pavisam drīz viņam vajadzēs iegādāties jaunas tirdzniecības telpas.
Interesanti, tagad – arī šoreiz „spečoks" strādās pats?
