„Profesijas kuriozi" numurs 56
Ak, kā gan brīžiem gribas kļūdīties. Gribas skatīties uz cilvēku un nezināt, kāds viņš ir un ko no viņa var sagaidīt. Gribas pārsteigumu.
Bet par laimi vai par nožēlu, pieredze dod arī tādu blakusefektu, kā spēja paredzēt un uzminēt, ja ne visu, tad ļoti lielu daļu.
Pie mums vērsās kāds vīrietis ar vienkāršu, pilnīgi banālu lūgumu, pārdot viņam piederošo vasarnīcu.

Viņš to bija būvējis sev ar mīlestību un iedvesmu, bet... Viņa ģimene šo domu neatbalstīja, vasarnīca izrādījās nevienam nevajadzīga. Tad arī tika pieņemts lēmums, šo dārgo „mantiņu" pārdot.
Pats īpašnieks bija diezgan interesants. Gados un tāds labi atmiņā paliekošs. Es teiktu viņam viss nevis bija pietiekoši, bet pārpārēm. Skaļa balss, plaši žesti un gabarīti. Par gabarītiem varētu teikt tikai to, ka viņa Moskvičā ar grūtībām atrastos vieta tikai vienam pasažierim, aizmugures sēdeklī, labajā pusē. Visus pārējos plašumus aizņēma auto īpašnieks. Bet pats auto izskatījās kā tāda mugursoma, kuru īpašniekam pārmest pār plecu nesagādā grūtības.
Bet harizmas bija pārpārēm. Viņš piepildīja ar sevi jebkuru telpu un dominēja tajā, ļaujot citiem apbrīnot sevi, tādu skaistuli.
Un man likās, ka viņa dzīvē ir bijusi ne viena vien sieviete. Šajā jomā vajadzēja būt pārpalikumam. Vienkārši pēc žanra likumiem.
Aplūkojām mēs viņa vasarnīcu. Uzreiz kļuva skaidrs, ka tā ir pārdrošas arhitektūras stilā celts, nepārdodams veidojums. Saimnieks šeit bija saveidojis pārlieku daudz nevajadzīgu lietu. Tā bija liels, dzeltenu ķieģeļu hibrīds, kaut kas starp Eiropas bruņinieku pili ar tornīšiem un mauritānijas stila minareta pakaļdarinājums. Acīmredzot īpašniekam, bija tieksme apgūt neapgūstamo un apvienot visu, kas kaut kad ir paticis, vienā veidojumā. Un kaut arī tā saucās vasarnīca, tomēr bija kārtīga ziemas māja ar visiem atribūtiem no ūdensvada un kanalizācijas līdz mūsdienīgai apkurei.
Nācās šo jauko onkuli apbēdināt – pārdot ātri šo veidojumu iespējas nav. Bet ar viņa dzīvesprieku viņš ilgi neskuma. Ja ir jāgaida, tad gaidīs. Šajā sakarā pārdzīvot viņš negrasījās.
Bet dzīve bieži vien nebeidz pārsteigt. Neskatoties uz sarežģīto arhitektūru, pircējs atradās pārsteidzoši ātri. Un kā tas ir ierasts, sākās tirgošanās. Un šajā brīdī uz skatuves parādījās mūsu klienta ģimene, kurai negāja pie sirds vasarnīcas arhitektūra. Viņām – sievai un meitai – nepatika cena. Un man radās sajūtas, ka viņām šajā dzīvē vispār daudz kas nepatika. Tā kā neapmierinātas grimases nepazuda no abu dāmu sejām. Un nebija skaidrs kā un kādā veidā šis dzīvespriecīgais onkulis sadzīvo ar šīm cepures ņurcošām „bērzlapēm".
Man vēl ienāca prātā, ka lieki šīs dāmas ar deguniem stumj mākoņus. Nevajadzēja...
Tā kā darījums, kā jau bija gaidāms, nenotika, kļuva skaidrs, ka objekta pārdošana ieilgs. Un mēs gatavojāmies ilgai pārdošanai. Bet cilvēks parasti plāno, bet dzīve pagriežas pavisam uz citu pusi. Sirdslēkme - un īpašnieks pameta šo dzīvi. Viegli, tāpat kā dzīvoja.
Un šeit sākās negaidīti notikumi. Izrādījās, ka dzīvesmīlim nepietika ar viņa ģimenes pavardu. Un bija viņam arī citas sievietes. Un konkrēti, ļoti skaista, vēl samērā jauna sieviete. Un divi, jau gandrīz pieauguši dēli. Diezgan līdzīgi savam tēvam. Tikai atbilstoši gadiem, ne tik dūšīgi. Un pagaidām viņiem vēl nepiemita tā lielā harizma. Bet jāpiebilst, ka arī viņi nebija apdalīti un būs īsti siržu lauzēji. Bet pagaidām viņi bija ieradušies salauzt sirdi tikai likumīgajai ģimenei – atraitnei un meitai. Tā kā viņu dzimšanas apliecībās bija ierakstīts īstā tēva vārds, tad arī viņi bija likumīgiem mantinieki, tādēļ mantojums viņiem pienācās pēc likuma.
Tā arī notika. Mantojumu sadalīja četrās daļās – daļa atraitnei un trīs daļas katram no bērniem. Un kā Jūs domājat, kas tika dēliem? Precīzi, tā pati vasarnīca. Viņiem tā derēja pēc visiem parametriem – gan kā dzīvesvieta, gan kā tēva arhitektūras mantojums. Un galvenais, tieši pēc rakstura.
Un gadījumā ne viņiem – savam turpinājumam, viņš arī bija būvējis savu sapņu māju?